Dispersanti: piemēram, nātrija lignosulfonāts un alkilfenola etoksilāti; izmanto, lai uzlabotu biocīda izkliedējamību ūdenī un novērstu aktīvo sastāvdaļu nogulsnēšanos vai aglomerāciju.
Helātus veidojošie aģenti: piemēram, EDTA un aminotrimetilēnfosfonskābe (ATMP); izmanto metālu jonu (piemēram, kalcija un magnija) atdalīšanai ūdenī, tādējādi mazinot to negatīvo ietekmi uz aktīvajām sastāvdaļām un uzlabojot biocīdo stabilitāti.
pH regulētāji: piemēram, sērskābe un nātrija hidroksīds; izmanto, lai noregulētu biocīdu sistēmas pH līdz optimālajam diapazonam, nodrošinot aktīvo sastāvdaļu aktivitāti (piemēram, nātrija hipohlorīts uzrāda maksimālo aktivitāti pie pH 8–10).
Stabilizatori: piemēram, propilēnglikols un glikola ēteri; izmanto, lai pagarinātu biocīda glabāšanas laiku un novērstu aktīvo sastāvdaļu sadalīšanos.
